Anna atvēra ledusskapi un sastinga. Spuldzītes baltā gaisma izgaismoja tukšumu. Uz vidējā plaukta kā izsmiekls vientuļi stāvēja burciņa veca ķiršu ievārījuma, kas bija sacukurojies jau pirms diviem gadiem. Un vairāk — nekā
Ne sviesta gabaliņa, ne sažuvuša cīsiņa, ne pat pusītes sīpola. Viņa aizvēra durtiņas, atspieda pret tām pieri. Kalendārā bija divdesmitais datums. Līdz pensijai bija palikušas tieši desmit dienas. Galvā kā iesprūdusi plate griezās viena un tā pati aritmētika. Vienkārša, cilvēcīga taupīšanas matemātika.
Pensija: 430 eiro. Dzīvokļa rēķins (ziema, apkure): 230 eiro. Atlikums: 200 eiro.
Ar šiem divsimt eiro bija jāiztiek trīsdesmit dienas. Seši ar pusi eiro dienā. Anna, latviešu valodas un literatūras skolotāja ar četrdesmit gadu stāžu, prata rēķināt. Viņa prata plānot. Mēneša sākumā viņa, uzlikusi brilles ar ieplīsušu kājiņu (kas aptīta ar zilu izolācijas lenti), sēdās pie virtuves galda un rūtiņu burtnīcā sazīmēja “Taupīšanas ēdienkarti”. Tā bija viņas personīgā stratēģiskā karte.
Pirmā nedēļa: Vistas zupa (viens gabals uz pieciem litriem ūdens, daudz nūdeļu). Otrā nedēļa: Griķi ar saceptiem sīpoliem un burkāniem (bez gaļas). Trešā nedēļa: Kartupeļi “ar mizu” un skābēti kāposti (pašas gatavoti, rudenī). Ceturtā nedēļa: Putraimu atlikumi, tēja, maize.
Bet šajā mēnesī viņas stingrajā plānā iejaucās dzīve. Precīzāk — problēma. Nācās nopirkt neplānotus līdzekļus, lai tiktu uz pekām.
— Nopērciet obligāti, citādi pēc tam nāksies tērēties x 2.
Anna aizgāja, lai nopirktu ieteikto. Viņa stāvēja pie kases, svīstošā plaukstā cieši spiežot pēdējās banknotes, un skatījās uz pārdevēju kā uz tiesnesi, kurš nolasa spriedumu. — No jums simts desmit eiro.
Simts desmit. Tā bija pārtika. Tās bija divarpus nedēļas paēdušas (pēc viņas mērauklas) dzīves. Tas bija piens, maize, olas un, varbūt, pat gabaliņš lētā “Holandes” siera brokastīs. Viņa nopirka. nebija variantu. Pašsaglabāšanās instinkts izrādījās spēcīgāks par izsalkumu. Bet tagad, pēc nedēļas, kad bija pārgājis, atnāca cits pretinieks. Kluss, auksts un pazemojošs.
Pirmās divas dienas viņa turējās braši. Apēda makaronu atlikumus, izskrāpēja no burciņas dibena augu eļļu, mērcējot tajā maizes garoziņas. Tas bija pat garšīgi, atgādināja bērnību. Bet trešajā dienā ēdiens beidzās pavisam. Anna veica revīziju. Skapī: pus paciņa sodas, lauru lapa, melnie pipari graudos un sauja sausu pupiņu, kuras, šķiet, tur bija aizmirstas vēl pagājušajā gadā. Makā: 1 eiro un 42 centi sīknaudā.
— Nekas, — viņa skaļi pateica dzīvokļa tukšumam. — Cilvēki smagos laikos balandas ēda. Bet man ir ievārījums. Un tēja. Karstais ūdens ir. Iztikšu.
Viņa uzvārīja stipru tēju. Cukura nebija, tāpēc viņa lika karoti ievārījuma tieši mutē un uzdzēra verdošu ūdeni. Saldie ķirši uz mirkli apmānīja izsalkumu, bet pēc stundas tas sāka kurkstēt ar divkāršu spēku, pieprasot kaut ko sātīgāku. Piektajā dienā Anna pamodās no tā, ka bija nosapņojusi kotleti. Lielu, sulīgu, kūpošu, kas gulēja uz kartupeļu biezeņa un bija pārlieta ar kausētu sviestu. Smarža bija tik reāla, ka viņa pielēca no gultas, norijot siekalas.
Realitāte smaržoja citādi: pēc vecas mājas mitruma un putekļiem
Viņa saģērbās, lai izietu uz ielas. Mājās sēdēt bija neizturami — katrs priekšmets virtuvē atgādināja par ēdiena trūkumu. Tukšā maizes kaste skatījās uz viņu ar atvērtu muti. Katli dobji skanēja, kad tiem nejauši pieskārās. Anna izgāja pagalmā. Bija saulains un sala. Pie kāpņu telpas uz soliņa sēdēja kaimiņiene, Gaida. Gaida dzīvoja kopā ar dēlu uzņēmēju, kurš, lai arī mēdza par daudz “grēkot”, māti ar produktiem nodrošināja. Gaida vienmēr izskatījās paēdusi, sārta un nedaudz nelaipna.
— Ak, Anna! — viņa uzsauca. — Kāpēc tik bāla?
— Nieki, — Anna sameloja, cenšoties nešūpoties.
— Bet es te no tirgus nāku, — Gaida demonstratīvi nolika uz soliņa smagu maisu. No tā rēgojās desas luņķis, paciņa sviesta un kūpinātas skumbrijas ruda aste. — Mans Juris zivi sagribēja. Saka: māt, nopērc, lai ir trekna.
Kūpinātas zivs smarža ieskrēja Annai nāsīs. Sarāva tik spēcīgi, ka viņa saliecās.
— Kas tev? — Gaida kļuva uzmanīga.
— Aukla… kurpju aukla atraisījās, — Anna aizsmakušā balsī izdvesa, izliekoties, ka kārto apavu.
Viņa gribēja tikai vienu: sagrābt to zivi. Vienkārši iekosties tajā ar zobiem, tieši zvīņās. Mežonīga, pirmatnēja sajūta pārņēma intelektuālo literatūras skolotāju.
— Nu labi, es iešu, zupa jāvāra, — Gaida paķēra maisu un pazuda kāpņu telpā.
Anna palika viena. Lepnums. Visu mūžu viņa bērniem bija mācījusi lepnumu un pašcieņu. “Godu sargā jau no jaunības”. Viņa nekad nevienam neko nebija lūgusi. Kad vīrs aizgāja, viņa viena pati uzaudzināja dēlu, strādājot divās slodzēs. Dēls izauga, aizbrauca strādāt uz ārzemēm, nodibināja jaunu ģimeni un tagad zvanīja reizi mēnesī: “Mammu, čau, kā iet? Nu labi, atā, darbs.” Lūgt viņam naudu viņa nevarēja. Viņai nebija tiesību. Viņam ir kredīti, divi bērni, prasīga sieva. Kā viņa pateiks: “Dēliņ, atsūti man piecdesmit eiro maizei”? Tas nozīmētu atzīt savu pilnīgu sakāvi. Atzīt, ka viņa nav tikusi galā ar dzīvi.
Viņa aizvilka kājas parka virzienā. Tur, alejās, dažreiz staigāja māmiņas ar bērniem, baroja baložus. “Baloži,” — iešāvās prātā neprātīga doma. — “Smagos laikos ēda baložus.” Dievs, cik tālu viņa ir nodzīvojusies?
Parkā bija daudz cilvēku. Anna apsēdās uz soliņa. Blakus jauna sieviete baroja savu mazo dēlu ar magoņmaizīti. Zēns kaprīzējās, drupināja bulciņu, svieda gabalus uz asfalta. — Ēd, kam es saku! — māte pukojās. — Garšīga taču, svaiga.
— Negribu. — teica mazulis un aizmeta gandrīz veselu pusi bulciņas tieši Annai pie kājām.
Bulciņa gulēja uz pelēkā asfalta. Sārta, ar melniem magoņu punktiņiem un šokolādes gardumiem pa virsu. Tā smaržoja pēc vaniļas. Anna sastinga. Apkārt staigāja cilvēki, spīdēja saule. Bet viņai eksistēja tikai šī bulciņa. “Pacel,” — čukstēja bada balss. — “Neviens neredzēs. Nopūtīsi putekļus un apēdīsi. Tā taču ir maize. Maizi izmest ir grēks.” “Nedrīksti,” — atbildēja lepnuma balss. — “Tu esi Anna Bērziņa. Tu bērniem mācīji Raini un Ziedoni. Tu nelasi atliekas.”
Sieviete ar bērnu piecēlās un aizgāja. Bulciņa palika. Anna apskatījās apkārt. Šķiet, neviens neskatās. Viņa lēnām noliecās, izliekoties, ka sakārto zeķi… Roka sniedzās pēc asfalta. Pirksti jau pieskārās siltajai garoziņai…
— Vecmāmiņ, vai jūs nometāt? Viņa atrāva roku kā no uguns. Viņas priekšā stāvēja kādus desmit gadus veca meitene ar milzīgu rozā mugursomu.
— Nē… nē, bērniņ, — Anna pačukstēja, pietvīkstot kaunā. — Tas nav mans. Tas ir… putniņiem.
— Ā, skaidrs, — meitene aizskrēja.
Anna piecēlās un ātri, gandrīz skriešus, devās prom. Sirds sitās kaut kur kaklā. Viņa gandrīz pacēla ēdiena atlieku. Viņa gandrīz pārkāpa robežu. Septītās dienas vakarā viņai kļuva pavisam grūti. Viņa gulēja tumsā un domāja par to, cik muļķīgi iekārtota dzīve. Visu mūžu strādā, maksā nodokļus, māci bērnus, cel valsti, bet galu galā guli aukstā dzīvoklī un izvēlies: līdzekļi vai ēdiens?
“Kaut kas ir jāpārdod,” — viņa nolēma
No rīta viņa pārcilāja skapjus. Kas viņai bija vērtīgs? Grāmatas? Tagad tās met ārā miskastē. Vecais kristāls? Visiem šī labuma ir papilnam. Drēbes? Kam vajadzīgs viņas 80. gada mētelis? Skatiens apstājās pie bufetes. Tur, dziļumā, stāvēja porcelāna figūriņa — “Balerīna”. Rīgas porcelāna rūpnīcas izstrādājums. Vīra dāvana sudraba kāzās. Viņai ļoti patika šī balerīna, tik trausla, gaisīga. Anna ietina figūriņu avīzē, ielika somā un devās uz tirgu. Tur, pie ieejas, bieži stāvēja krāmu tirgotāji.
— Par cik ņemsiet? — viņa pajautāja vīrietim ar sarkanu seju, kurš tirgoja nozīmītes un monētas. Vīrietis attina avīzi, nošņāca.
— Pirksts nolauzts, redzi? — viņš ar netīru nagu bakstīja balerīnas roku. Anna nemaz nebija pamanījusi šo robu. — Brāķis. Piecus eiro došu. — Piecus? — Annai aizrāvās elpa. — Tas taču ir Rīgas porcelāns. Tā ir vērtība.
— Māt, ja negribi — nepārdod. Tagad nevienam šie putekļu krājēji nav vajadzīgi. Par pieciem eiro maizi nopirksi un pienu.
Pieci eiro. Trīs kukuļi maizes. Viņa paskatījās uz balerīnu. Atcerējās vīra smaidu, kad viņš to dāvināja. — Nē, — viņa teica stingri. — Neatdošu.
Viņa nevarēja nodot piemiņu par dažiem maizes kukuļiem. Tas būtu galīgs kritiens. Viņa ietina figūriņu un devās prom. Iet uz mājām nebija spēka. Viņa iegāja tuvākajā “Maxima” veikalā, vienkārši lai sasildītos. Tur bija silti un smaržoja pēc svaigiem cepumiem — viņiem bija sava maiznīca. Anna staigāja starp rindām kā pa muzeju. Te plaukti ar putraimiem. Griķi — 2 eiro. Rīsi — 2.50. Te piena nodaļa. Biezpiens, krējums, kefīrs. Te gaļas. Vistas šķiņķīši, maltā gaļa, cūkgaļa.
Viņa pieķērās pie konservu plaukta, bet roka noslīdēja. Burkas ar troksni nobira uz grīdas. — Kundze! Ko jūs darāt? — atskanēja spalgs administratores jautājums. Anna gribēja atvainoties, bet mēle neklausīja. Kājas saļima, un viņa lēnām noslīdēja uz aukstās flīžu grīdas, tieši zaļo zirnīšu burku kaudzē.
Viņa attapās no asa aromāta pie viņas degungala. Viņa sēdēja uz krēsla palīgtelpā. Blakus stāvēja apsargs un jauna meitene-administratore, tā pati, kura jautāja. Tagad viņas seja bija nobijusies. — Kā jums ir? Izsaucām palīdzību, tūlīt atbrauks. — Nevajag, — pačukstēja Anna. — Lūdzu, nevajag. Man nav … Es vienkārši… es vienkārši neesmu ēdusi.
Istabā iestājās klusums. Smags, neveikls klusums. Apsargs, liels vīrietis, novērsās. Administratore nosarka.
— Kā — neesat ēdusi? — viņa klusi pajautāja. — Pavisam?
— Komunālie… divsimt trīsdesmit eiro… — nesakarīgi murmināja Anna. — Un šomēnmes sanāca lieki iztērēties, neplānoti… Jūs piedodiet, es burkas sasitu? Es samaksāšu… man pensija pēc dažām dienām…
— Eh, Dievs kungs, — apsargs māja ar roku un izgāja pa durvīm.
Meitene notupās viņai priekšā.
— Kā jūs sauc?
— Anna.
— Anna, pagaidiet šeit. Tūlīt atnesīšu jums tēju. Saldu.
Pēc piecām minūtēm atgriezās apsargs. Rokās viņam bija cieši piebāzts maiss. — Te, māt. Ņem.
— Kas tas ir? — Anna nobijās.
— Ņem, es saku. Norakstītie tie ir. Nu, tas ir, gandrīz norakstītie. Iepakojums saburzīts, derīguma termiņš rīt beidzas. Mums tāpat būtu jāizmet vai jāsūta atpakaļ. Ņem, neapvaino.
Anna ieskatījās maisā. Griķu paka (nedaudz ieplēsts stūris). Paciņa sviesta. Baltmaizes kukulis. Cīsiņu iepakojums. Piena paka. Un… šokolāde.
— Es nevaru, — viņa mēģināja atstumt maisu. — Es neesmu… Es esmu skolotāja.
— Jā, kāda starpība, kas tu esi. — pēkšņi uzrūca apsargs, bet acis viņam bija labas. — Ņem un ej mājās. Ēst vajag, nevis lepnumu rādīt. Man māte Latgalē tāpat dzīvo. Ja es nesūtītu naudu, sen jau būtu… Ņem par labu un ej.
Administratore iebāza viņai rokā glāzi karstas tējas un bulciņu. — Paēdiet tagad. Un ejiet. Palīdzību mēs atcēlām.
Anna gāja uz mājām, spiežot pie krūtīm maisu. Tas bija smags, bet šis smagums bija patīkams. Viņa gāja un ļāva vaļu emocijām, nekaunoties no garāmgājējiem. Viņas lepnums bija salauzts. Viņa pieņēma žēlastības dāvanu. Viņa izturēja, pateicoties svešu cilvēku līdzjūtībai. Mājās viņa vispirms nogrieza šķēli maizes, biezā kārtā uzzieda tai sviestu un uzlika virsū cīsiņu. Viņa ēda, sēžot virtuvē mētelī, un nejuta garšu.
Kad pirmais izsalkums norima, viņa izkrāmēja maisu. Produktu pietiks kādām piecām dienām. Un tad — pensija. Viņa izturēs. Anna izvilka savu rūtiņu burtnīcu. Atvēra lapaspusi “Izdevumi”. Paskatījās uz ierakstu ” — 110″. Paskatījās uz ierakstu “Atlikums — 0”. Viņa paņēma pildspalvu un lieli, stingri uzrakstīja lapas apakšā: “Izturēju. Paldies labiem cilvēkiem. Bet vairāk sanīkt nedrīkst. Tā ir greznība, ko es nevaru sev atļauties.”
Viņa piegāja pie loga. Uz ielas iedegās laternas. Kaut kur tur, siltos dzīvokļos, cilvēki vakariņoja, zākāja valdību, skatījās seriālus, meta ārā neapēstas kotletes. Bet viņa stāvēja pie loga, paēdusi pirmo reizi nedēļas laikā, un glaudīja ar roku auksto stiklu. Virtuves stūrī uz bufetes, tumsā, baltoja porcelāna balerīna. Viņai bija nolauzts pirkstiņš, bet viņa turpināja dejot, lepni paceltu zodu. Anna paskatījās uz viņu un rūgti pasmaidīja. — Padejosim vēl, draudzene, — viņa pačukstēja. — Līdz nākamajai kvītij par gaismu — padejosim.
